Ak šī aptaukošanās…

Kā tikt ar to galā?

Kāpēc jātiek galā? Jo aptaukošanās ir tāda pati hroniska slimība kā augsts asinsspiediens, cukura diabēts, locītavu iekaisums. Tās mēs taču ārstējam!

Sarunā piedalās:

Dr. med. KRISTĪNE DUCENA

Endokrinoloģe ​P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centrā. 

Dr. AINIS DZALBS

Ģimenes ārsts Staļģenē. 

Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas viceprezidents.

Dr. med. KĀRLIS TRUŠINSKIS

Kardiologs P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centrā. 

Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors.

Latvijas Hipertensijas un aterosklerozes asociācijas prezidents.

Klau, vai ir tik traki? Kāpēc kļūstam apaļīgi?

Kristīne: – Nesen Pasaules Veselības organizācija publicēja jaunākos datus, un izrādās, ka Latvijā jau tagad virssvara un aptaukošanās izplatība ir lielāka nekā vidēji Eiropas Savienībā. Latvijā tā ir 63 procentiem pieaugušo, Eiropas Savienības valstīts vidēji  – 53 procentiem. Virssvars ir tad, kad ķermeņa masas indekss ir no 25 līdz 30, bet, ja tas ir no 30 uz augšu, tā jau skaitās aptaukošanās. Taču arī cilvēkiem ar virssvaru ir veselības riski, virssvars ir kā sarkanais karogs, ka – jārīkojas. Par iemesliem… Ir divi lieli komponenti. Ģenētika – mēs arvien vairāk pārmantojam tos gēnus, kas saistīti ar aptaukošanās tendenci. Plus dzīvesveida kļūdas. Latvijā trūkst primārās profilakses, zināšanu par veselīgu uzturu un fiziskām aktivitātēm. Bet sliktākais ir rīcība. Mums joprojām skolas vecuma bērni tiek atbrīvoti no fizkultūras tā vietā, lai modificētu šīs fiziskās aktivitātes. Mums ir miega deficīts bērniem. Dati rāda: ja bērns lieto mobilo telefonu pirms aizmigšanas, tas ārkārtīgi samazina melatonīna, miega hormona, daudzumu smadzenēs un viņš guļ slikti, bet pēc negulētas nakts organisms vienmēr paprasīs vairāk kaloriju.

Kārlis: – Aptaukošanās pandēmija, protams, ir un ir arī zāles… Bet mēs aizmirstam to, ka aptaukošanās tomēr ir ne tikai ārstējama, bet arī novēršama lieta. Savukārt prevencija nav atrisināma vienīgi ārsta kabinetā, tā ir sociāli, ekonomiski un politiski risināma lieta, sākot no parkiem, no ēdināšanas skolās, no saldināto dzērienu akcīzes nodokļa… Patiesībā tie trauksmes zvani būtu jāzvana lēmējinstitūciju līmenī – kā tā tērēs veselības aprūpei domāto naudu?

Kristīne: – Aptaukošanās ļoti korelē ar kopējo izglītības līmeni valstī, cik daudz tā investē izglītībā, sākot jau no bērnudārza vecuma. Piemēram, Nīderlandē tiek ļoti daudz ieguldīts primārās profilakses procesos – veselīgs uzturs, velosipēdi un tā tālāk –,
un tas atmaksājas. Bet mēs dzēšam ugunsgrēkus, ārstējam aptaukošanās sekas – kardiologi liek stentus sirds asinsvados, endokrinologi ārstē dekompensētu diabētu, ortopēdi maina sabrukušās ceļu locītavas. Latvijā valsts neapmaksā neko no aptaukošanās profilakses – ne uztura speciālistus, ne izglītības programmas. Visa primārā profilakse paliek paša cilvēka ziņā – cik nu viņam ir tā interese un vai ģimenē ir psiholoģisks atbalsts.

Ainis: – Arī laukos dzīvesveids ir būtiski mainījies. Ainavas ar govīm, zirgiem un cilvēkiem, kas strādā uz lauka, –
tā zināmā mērā ir vēsture. Tagad lauku mājās zāli arvien biežāk pļauj robots, grīdas slauka un mazgā robots, māju apsilda elektrība, malka mežā vairs nav jāgādā. Tā ir pilnīgi cita dzīve nekā agrāk, un liekais svars ir liecinieks. To nosaka dažādi faktori. Viens no tiem ir dzīvesveids, bet tikpat būtiski, kā jau Kārlis teica, ir sociālie faktori, mūsu zināšanas un ekonomiskie apstākļi. Jo tas ir jautājums par izvēlēm. Ko mēs izvēlamies – cik tas ir veselīgi, cik lēti, dārgi.

Virssvara un aptaukošanās izplatība pieaugušo vidū

Kārlis: – Ir arī epidemioloģiskie pētījumi, kas parāda, kā gadu gaitā pa dekādēm ir mazinājies mājas uzturēšanas fizisko aktivitāšu apjoms.

Kristīne: – Pirms 100 gadiem mūsu senči, kas fiziski strādāja, paēda to vienu ēdienreizi, bet iztrūka milzīgās hedoniskās ēšanas sadaļas – ēšana kā bauda, ēšana kā antidepresants. Tā bija karaļu privilēģija. Agrāk cilvēks darbojās kā mašīna: nav benzīna, viņš uzpildījās, un miers, brauc tālāk. Nebija tādas ēdiena pārbagātības kā tagad. Pat mēs savā bērnībā sapņojām par banānu, nevis to apēdām, kad vien iegribējās. Tagad ēdiens ir visur pieejams. Līdz ar to smadzeņu daļas, kas nosaka ēšanu kā prieku, kā patiku, kā antidepresantu, darbojas spēcīgāk. Tā ir laikmeta iezīme.

Kārlis: – Bet ķermeņa masas indeksu es gribētu mazliet kritizēt… Švarcenegeram, kad viņš 20 gadu vecumā kļuva par Mister Universe, ķermeņa masas indekss bija 35. Tikko tu kārtīgi trenējies, muskuļi ir smagāki par taukiem. Tāpēc ķermeņa masas indekss nav precīzs aptaukošanās rādītājs. Protams, kā elementāru mērinstrumentu mēs to lietojam, bet mani kā kardiologu vairāk interesē vidukļa apkārtmērs, jo tas korelē ar viscerālajiem jeb iekšējiem taukiem. Tie nogulsnējas ne tikai vēderā ap iekšējiem orgāniem, bet arī ap sirdi. Sirds ir aptaukojusies gan pati, gan artērijas, kas to apasiņo.

Kristīne: – Visprecīzākā metode ir radioloģisks izmeklējums densitometrija, ar kuru nosaka ķermeņa kompozīciju, arī precīzu taukaudu un muskuļu daudzumu atkarībā no vecuma, dzimuma. Latvijā tas ir bijis tikai maksas izmeklējums. Eiropas Aptaukošanās slimību asociācija uzskata, ka ķermeņa masas indekss ir universālākais skrīninga rīks, bet to nevar izmantot visām populācijas grupām, piemēram,  atlētiem, kam ir liela muskuļu masa, cilvēkiem pēc amputācijām un gados ļoti veciem cilvēkiem. Tām šis rīks ir nepilnīgs. Ķermeņa masas indekss nosaka, cik cilvēks ir liels, cik viņš ir smags, bet neparāda, cik viņš slims. Jā, ikdienā cilvēks taukus, kas izveidojušies ap sirdi, nevar viegli apmērīt. Tāpēc vidukļa apkārtmērs ir visvieglāk pieejamais rīks, ko viņš var izmantot. Ja vidukļa un auguma attiecība ir virs 0,5–0,6, tas nozīmē, ka ir palielināts daudzu slimību un it sevišķi diabēta un sirds asinsvadu slimību risks. Ja šis rādītājs ir virs 0,6, tad risks ir ļoti augsts.

Kāpēc aptaukošanās ir slikta

Kārlis: – Tauki ap sirdi tā arī izskatās – kā naturāli tauki. Vislabāk tos redz datortomogrāfijā, kas ir pats biežākais izmeklējums krūšu kurvim, vai magnētiskajā rezonansē. Bet skaidrs, ka mēs neveicam šos izmeklējumus, lai atrastu taukus. Patiesībā tāda mērķa mums nav. Lai gan, no otras puses, ir kāda interesanta lieta… Pašreiz ir uzkrāts diezgan liels zinātnisko datu kopums, ka – ja ap sirds muskuli apasiņojošajām koronārajām artērijām ir tauku slānis, šiem pacientiem patiešām ir augstāks infarkta un insulta risks. Ir arī epidemioloģiski dati par tālāko: ja ar visādām intervencēm – ar dzīvesstilu, ar zālēm – izdodas šos taukus mazināt, tad, uzlabojot cilvēka kopējo metabolo stāvokli, arī sirds tauki mazinās, un tad nākotnes prognoze uzlabojas. Tā ka ļoti iespējams, ka mēs drīzumā tiešām izmantosim šādus izmeklējumus, lai precīzāk uzzinātu pacientu kardiovaskulāro risku.

Kristīne: – Aptaukošanās apdraud ne tikai sirdi, tā skar praktiski visas orgānu sistēmas. Liekais svars ir saistīts ar mehāniskajām problēmām: svars uz locītavām un no tā izrietošs osteoartrīts, muguras problēmas, stājas problēmas. Tāpēc arī traumatologi iesaistās šādās sarunās, jo viņi redz, ka nav jēgas pacientam mainīt locītavas, ja viņam ir simt četrdesmit un vairāk kilogramu. Arī jaunā locītava zem šāda svara drīz sabruks. Otra lielā problēmu grupa ir metabolais bloks – vēdera tauciņi ne tikai palielinās apjomā, bet pats sliktākais, ka tajos rodas hronisks zemas aktivitātes iekaisums un insulīna rezistence. Zemas aktivitātes iekaisums bojā visus asinsvadus, veicina aterosklerozi. Insulīna rezistence ir cukura diabēta risks. Vienkāršā valodā sakot, hroniskais iekaisums kopā ar insulīna rezistenci ir ārkārtīgi slimību palaidošs un veicinošs.

Ainis: – Lieko svaru saista ar vismaz 200 dažādām slimībām.

Kārlis: – Sirds muskuļa un muskuļšūnu līmenī hroniskais iekaisums izpaužas arī kā šūnu enerģijas traucējumi. Būtībā arī šie enerģijas avoti mainās, šūnas zaudē enerģētisko fleksibilitāti jeb spēju operatīvi mainīt enerģijas avotus. Šūnu akumulatori, kā varētu nosaukt mitohondrijus, strādā sliktāk. Šis ir viens virziens, kā aptaukošanās saistās ar sirds mazspēju.

Kristīne: – Aptaukošanās ir gan hronisks iekaisums, gan arī hroniska imūnsupresija, nomāc imūnsistēmu. Rezultātā slikti dzīst brūces un dramatiski palielinās onkoloģisko slimību risks. Pierādīts, ka no aptaukošanās, kā saka, aug kājas gan pēcmenopauzes krūts vēzim, gan barības vada vēzim. Vispār aptaukošanās korelē ar 14 audzējiem. Nav tādas orgānu sistēmas, kur aptaukošanās neatstātu pēdas. Tā ietekmē migrēnu, obstruktīvu miega apnoju, veidojas žults-akmeņi, taukainā hepatoze, nieru slimība, erektilā disfunkcija vīriešiem, neauglība sievietēm.

Kārlis: – Nekļūdīšos, ja sacīšu, ka mūsdienās ir vēl viena pandēmija – mentālās veselības traucējumi. To nevar noliegt. Cik daudz jaunu cilvēku tagad lieto antidepresantus –es domāju, ka sasniegti rekordi. Agrāk tā nebija. Bet mentālā neveselība ir cieši saistīta ar aptaukošanos divos veidos. No vienas puses, mentālās veselības traucējumi sekmē tādu dzīvesveida ritmu, kas atkal ir labvēlīgs liekā svara pieaugumam – vienalga, vai tas ir miega režīms, vai tā ir ēšana, vai mazkustīgums. Un, otrādi –liekais svars, protams, tiešā veidā negatīvi ietekmē mentālo veselību, psihoemocionālo stāvokli. Tā mēs nonākam pie vēl viena sāpīga jautājuma: kā vispār par šo problēmu – par aptaukošanos un lieko svaru –ar pacientu runāt?

Aptaukošanās tomēr ir ne tikai ārstējama, bet arī novēršama lieta.

Kāds ir tonis?

Kārlis: – Viens ir skaidrs – mēs negribam cilvēkus ar šo problēmu stigmatizēt, mēs negribam viņus iedzīt vēl lielākā strupceļā, jo lielāks stress radīs tikai lielāku bezspēcīguma un bezcerīguma sajūtu, un tad vienīgais, kas atliek, ir sevi apbalvot ar konditorejas riekstiņiem, kuri pildīti ar iebiezināto pienu. Tātad – KĀ runāt? Man šķiet, ka jānodala tie pacienti, kas pie ārsta nāk nosacīti profilakses stadijā, kad vismaz klīniskā slimība vēl nav izpaudusies. Skaidrs, ja mēs cītīgi meklētu, droši vien kaut kādas metabolas novirzes arī viņam atrastu, bet visādi citādi tas ir šķietami vesels cilvēks ar lieko svaru. Droši vien viņiem ir vajadzīga saudzīga saruna no mediķu puses. Otrā grupā ir pacienti, kam jau attīstījusies, piemēram, sirds mazspēja vai aritmija, vai izteikta ateroskleroze. Ar viņiem par svara mazināšanu ir vieglāk runāt, lai gan, diemžēl,  drusku par vēlu… Un tomēr! Šādā situācijā mēs nemaz nedrīkstam apiet šo jautājumu. Tā arī sakām, un viņiem ķermeņa svara normalizācija noteikti ir kā daļa no obligāti mērķējamiem ārstēšanas virzieniem.

Kristīne: – Kad aptaukošanās sekas jau jūtamas, cilvēks vieglāk saprot, ka ir jārīkojas. Bet arī virssvars ārkārtīgi palielina visus slimību riskus! Un te atkal ir  stāsts par pacienta izglītību, vai viņš to saprot. Virssvars ļoti bieži ir tāds nestabils stāvoklis. Protams, ja ir ļoti motivēts pacients, tas ir brīdis, kad mēs arī bez medikamentiem varam rīkoties un situāciju vērst par labu. Bet tajā pašā laikā, ja pacients negribēs par to runāt, ja viņš ieslēgs aizsargmehānismu… Kā ar šādu pacientu runāt? Eiropas Aptaukošanās slimību kongresā tam bija veltīta vesela diena – saucas motivējoša intervija, kas ir uz pierādījumiem balstītais veids, kā stimulēt, atmodināt paša pacienta iekšējo motivāciju mainīties. Jo ļoti bieži cilvēkā mājo ambivalence – stāvoklis, kad pret savu liekā svara problēmu vienlaicīgi ir pretrunīgas reakcijas vai jūtas: tā kā jā, bet tomēr tā kā nē. Varētu to darīt, bet – ai, tomēr es esmu pieradusi, ka to nedaru… Līdzīgi kā ar smēķēšanu:  es saprotu ka tā ir ļoti kaitīga, bet gadiem to daru, tā mani nomierina…  

Ainis: – Runāt par svaru, par ķermeņa masas indeksu ir viens no sensitīviem jautājumiem. Tas ir tikpat sarežģīti, kā runāt, piemēram, par seksuālo disfunkciju, par tāda tipa jautājumiem. Reizēm gan pacientiem grūti sākt šo sarunu, gan ģimenes ārstiem ir grūti uzsākt šīs sarunas. Kāpēc tā ir? Pirmkārt, tāpēc, ka bieži vien cilvēks jau ir mēģinājis svaru zaudēt, viņam nav īsti izdevies, iespējams, viņš jau ir bijis pie kāda no kolēģiem un jau ir pateikts: «Vienkārši ēd mazāk un kusties vairāk.» Viss padoms! Un ar to mēs atkal novirzām visu atbildību uz pacienta pleciem. Savukārt viņiem liekas, ka viņi jau ir par šo runājuši, viņi nav spējuši tikt galā, un turpmāk viņi mēģina izvairīties no šīm tēmām. Mēs, ģimenes ārsti, to jūtam. Pacientiem, kam ir liekais svars,  biežāk to aizrāda ģimenes locekļi un tikai nākamais būs kāds no mediķiem. Ar lielu varbūtību, ka ģimenes ārsts.  Ko mēs mēģinām darīt? Redzot pacientu un vērtējot viņa veselību kopumā, mēs ļoti bieži koncentrējamies uz sirds asinsvadu slimību, uz dažādiem citiem rādītājiem un tad nonākam līdz sarunai par ķermeņa masas indeksu. Kad ģimenes ārstam kļūst skaidrs, ka pacienta aptaukošanās iemesls ir pārlieku daudz kaloriju uzņemšana, nevis, piemēram, kāda endo-krinoloģiska slimība, par ko var viegli pārliecināties, veicot analīzes, sākotnēji varam ieteikt dzīvesveida reko-mendācijas, bet vajadzības gadījumā – sadarboties ar citu specialitāšu ārstiem, ķerties klāt pie medikamentiem, ieteikt ķirurga konsultāciju. Mēs noteikti mēģināsim iesaistīties un piedāvāt risi-nājumus. Bet pašiem kolēģiem arī jābūt proaktīviem. Principā pacienti gaida šo sarunu. Ja mēs redzam, ka svars ir problēma, tad būtu jāuzdod šie jautājumi. Tas ir tāpat kā par jebkuru citu problēmu – kā par paaugstinātu asinsspie-dienu, holesterīnu – par tām taču mēs runājam!

Kristīne: – Pacienti tiešām vēlas šo sarunu. Tas, ko es redzu – lielākajai daļai pacientu mūsdienās nevajag informāciju, viņiem vajag motivāciju. Līdz ar to psiholoģiskais atbalsts, kognitīvibiheiviorālā terapija, dažādu veidu motivējošas sarunas ir milzīga sadaļa no aptaukošanās ārstēšanas ilgtermiņā. 

Kārlis: – Principā katram ārstam ir jābūt gatavam par to runāt. Un tas ir diezgan grūts uzdevums… No vienas puses, mēs gribam, lai tas cilvēks dienu sāk pozitīvi – lai, skatoties spogulī, viņš sevi pieņem, lai neiet vēl dziļākā depresijā un problēmās tādēļ, ka vienkārši ir attīstījis nepatiku pret sevi pēc ārsta vizītes. No otras puses, mums jāpanāk, lai ir vēlme mainīt šo situāciju. Ja pretī sēž cilvēks, kas jums saka: «Dakter, es gribu tikt vaļā no 10, 15, 20 kilogramiem.» Okei, šis ir viegli. Bet tad, kad jums pretī ir cilvēks, kuram, jūs redzat, jātiek vaļā no 30 kilogramiem, viņš to it kā saprot, bet – vai tiešām to grib?… Katrā šajā situācijā droši vien ir citi sarunas paņēmieni. Bet cilvēkam arī ir jāsaprot, ka mēs netaisāmies mainīt viņa konstitūciju. Piemēram, ja jums tētis ir liels, mamma liela un jūs esat liels, tad vienkārši tā ir. Mēs runājam tiešām tikai par kaitīgajiem kilogramiem, kas visbiežāk varētu būt atrodami, skatoties uz jostasvietas apkārtmēru. Saruna notiek par to kaitīgo daļu, nevis – ka tagad obligāti jānomaina cilvēks. 

Kristīne: – Es diezgan daudz strādāju arr pacientiem, kuriem ir aptaukošanās, un esmu iemācījusies, ka mums, ārstiem,  nevajag, runājot par dzīvesveida korekcijām, vienmēr pierādīt, ka mums ir taisnība. Daudziem pacientiem taču ir izdevies, piemēram, atmest smēķēšanu ar citādām metodēm. Nu nevajag mums vienmēr parādīt to savu pārākumu, ka mēs esam tie gudrākie. Varbūt, ka viņam ar viņa metodi sasniegtais rezultāts ir labs. Pacients daudz vairāk tev atveras, ja neesi māte valdniece, kas visu kontrolē. Iejūtība, empātija – tā ir ļoti iedarbīga lieta. Mums ir jāatmet savs tiesiskais prāts. Pacientam ir ļoti svarīgi, ka tu respektē arī viņa pieeju. Tu vari nepiekrist, bet – nenoliedz viņu un nenomočī. Es tā uzskatu. Mums ir lietišķi, pieklājīgi un tiešām profesionāli jāpastāsta, kādi var būt riski, ja, piemēram, dara tā vai citādi. Jādod profesionāla informācija. 

Kārlis: – Es vispār neesmu no moralizētājiem, ja man pilnīgi godīgi jāsaka, bet pilnībā tev, Kristīn, piekritu. Angliski ir tāds vārds – paternalism, paternālisms. Aizbildniecība, sociālā politika, kur, it kā rūpējoties par darbinieku, ierobežo viņu iniciatīvu, atbildību, tiesības. Tu ar viņu izrīkojies tā, it kā viņš tev būtu pakļauts, tu norādi, kas jādara. Bet – tāds sarunas stils nestrādā. Drīzāk vajag iedvesmot. 

Ainis: – Nevis nosodām, bet aicinām. Nenosodām, bet – piedāvājam risinājumus. Šis ir virziens, kur mēs varētu doties. 

Kristīne: – Jābūt partnership – jūs esat līdzīgi. Aptaukošanās ārstēšanā ļoti nozīmīgs ir psiholoģisks atbalsts. Jo, kā jau runājām, ārkārtīgi bieži aptaukošanās rodas no mentālajām problēmām, no depresijām, no vientulības, no tā, ka nav izdarīti lielie dzīves mājasdarbi. Esmu sieviete, un man vienmēr licies, ka sievietei nekādi posteņi, karjeras kāpnes nevar aizstāt mīlestību, ko viņai dod attiecības. Caur attiecībām mēs nonākam visintensīvākajā mijiedarbībā ar pasauli. Attiecībās notiek visintensīvākā cilvēka attīstība, jo tajās viss ir dzīvs un mainīgs, tāpēc tas ir visskaistākais risks, ko dzīvē var uzņemties. Patiesi dziļās un ilgi koptās attiecībās dzimst mīlestība, kas ir visdziedinošākais līdzeklis pasaulē. Bet, ja nav izdarīti lielie mājas darbi un nav tās mīlestības, tad ļoti bieži veidojas ēšanas traucējumi. 

Kārlis: – Mīlestības mājasdarbs – skan, protams, labi… Bet man liekas, ka viena no gudrībām ir – visu laiku nestaigāt pa tiem grābekļiem. Vienreiz var uzkāpt, bet ne jau grābekļu rindai! Mana recepte ir fokusēties uz pozitīvajām lietām un tās mēģināt atkārtot! Tādā ziņā, ka piefiksē, kuras ir tās situācijas, kas nes prieku. Kuri ir tie cilvēki, ar kuriem ir pozitīvas emocijas. Kas ir tas, kas vispār tevī vairo pozitīvo. Un – to censties atkārtot. Manuprāt, mēs ļoti par daudz atceramies kaut kādus aizvainojumus, nevaram tos palaist vaļā ilgi un dikti… 

ĒŠANAS UZVEDĪBA

Tu to vari mainīt jau ŠODIEN!

Nekā ļoti sarežģīta tajā visā nav...

Ēšana vismaz trīs reizes, nevis vienreiz dienā, kad tiek apēsts ļoti daudz. 

Ēst pie galda, nevis pie datora vai mašīnā. Ēst apzināti!

Ēšanas laikā runāt. Protams, ne par slimībām, politiku un citām stresainām lietām. Vislabāk apspriest to, ko ēd.

Ēst ģimenē visiem kopā un sarunās, kas mazliet pagarina ēšanas reizi. Kas drusciņ liek, runājot un žestikulējot, nolikt malā dakšiņu. Un netiek visu laiku šķīvī krāmēts pārāk daudz.

Izjust ēdienu, ko ēd. Novērtēt. Lai nav tā, ka stresā atskrien mājās, ātri paēd un pēc tam meklē – kur tad ir tas, ko apēdu?!

Ēšanas uzvedība zināma mērā ir cieņa pret savu veselību – es veltu laiku savām pusdienām, vakariņām. Vismaz pusstundu, lai man nav stresa – es lēnām varu izbaudīt to, kas man sagatavots. Cieni savu laiku, veltītu savai veselībai.

Ak ēšana, ak ēšana… 

Kārlis: – Cik mums tiem ēdieniem Ziemassvētkos uz galda jābūt?... Deviņiem vai divpadsmit? Latvijā divpadsmit veselīgus vietējos ēdienus es uzreiz pat iedomāties nevaru, bet droši vien, ka kaut ko jau salasītu. Un tad pēc Jaungada – ko mēs darām? Pērkam sporta zāles abonementu. Pēc Jaungada gan sāksies jauna dzīve! Es domāju, ka šis stāsts attēlo, cik tā problēma ir milzīga. Ja jūs man jautātu, protams, es esmu par baudām. Man uzreiz arī jāatzīstas, ka man pašam patīk baudas un ka man laikam nemaz tik ļoti neinteresē cilvēki, kam vispār netīk baudas, jo bauda tomēr saistās arī ar zināmu kaislību. Mans novērojums ir tāds: tie cilvēki, kas ir kaislīgi kaut kādās baudās, ir tikpat kaislīgi arī darbā, profesijā un metas tajā ar lielu azartu. Bet, protams, ar baudām jābūt arī uzmanīgiem, jo droši vien mēs katrs zinām daudzus piemērus, kur kaisle cilvēku ir pazudinājusi… Un nu par ēšanu! Man arī patīk garšīgi paēst, un mēs varam to izdarīt. Mēs varam, piemēram, aizbraukt uz vienu no lielveikaliem un nopirkt lielu, treknu pleksti – tādu pa visu cepešplīti, fantastiski garšīga zivs. Mēs varam ļoti veselīgi un garšīgi ēst, kaut gan vispār veselīga ēšana nav lēta. Tā nekad nebūs tik lēta kā vienkārši garšīga, kur pievienoti garšas pastiprinātāji. Bet ko es esmu uz sevis pārbaudījis? Mana veselīgā ēšana nesākas virtuvē –tā noteikti sākas veikalā. Arī manās mājās ik pa brīdim kāds atnes čipsīšus, un, ticiet man, es kādā brīdī to čipsīti apēdu. Tāpēc zinu par sevi, ka manas izvēles sākas veikalā – es vienkārši nedrīkstu šādas lietas nest mājās. Naivi būtu domāt: «Es tagad nopirkšu – gan noderēs, kad būs kādi viesi…» Nē, nē, nē, tā tas nestrādā! Vienkārši es nedrīkstu šādas lietas nest mājās. 

Kristīne: – Aptaukošanās pasaulē pieaugusi arī tāpēc, ka dramatiski mainījusies ēšanas uzvedība. Mūsu bērnībā mēs nevarējām ar mašīnu piebraukt pie Makdonalda un iestumt mutē burgeri. Agrāk, pirmkārt, sēdēja pie galda un, ja ēda, tad ēda, neskatījās telefonos, nedarīja paralēli datorā kaut kādas lietas. Bija tas, ko tagad moderni sauc par apzināto ēšanu. Ēšanas uzvedība ļoti daudz ko maina. Otrs, ko es jauniešiem saku, – sliktākais vārds salikumā fast food ir vārdiņš fast. Jo sāta sajūta diemžēl iestājas ne ātrāk kā pēc 20 minūtēm, bet tiem, kam ir liekais svars ar sāta hormonu rezistenci, bieži vien sajūta atnāk pēc pusstundas. Tātad, pat ja cilvēks  to neveselīgo ēdienu apēstu lēnāk, viņš nepārēstos. Bet, ja burgeru vai karsto suni norij vidēji divās minūtēs, protams, ka viņam nav nekāda sāta, un tā viņš sev var izdarīt dubultskādi.

Ainis: – Ēšanas uzvedība ir jāmācās. Un arī veselīga ēdiena izvēle. Par veselīgajiem uztura principiem – jā, par tiem būtu jārunā arī skolā.

Kristīne: – Pastiprināti par aptaukošanās profilaksi jāsāk runāt ar jaunām sievietēm, kas plāno grūtniecību. Jo ļoti daudz pētījumu rāda, ka mātes uzturs – ar taukiem un ogļhidrātiem bagāts uzturs – grūtniecības laikā ietekmē bērna apetītes un sāta signālu ceļus smadzenēs. Un piedzimstot tie jau ir izmainīti, viņš arvien vairāk manto aptaukošanās iespēju, jo ir vairāki gēni, kas to veicina.

Latvijā vairāk nekā pusei pieaugušo ir liekais svars 
(34 %) vai aptaukošanās (20 %). 
Arī bērni un jaunieši aptaukojas.

Medicīna palīdz 

Ainis: – Mēs šodien daudz runājam par motivāciju. Bet tēma par adipozitāti nav tikai par motivāciju. Mēs saprotam, ka sāta sajūta, laba apetīte lielā mērā ir iedzimta. Tāpēc mēs nevaram aprobežoties tikai ar stāstu: «Ēdam mazāk, kustamies vairāk!» Mums, mediķu kopienai, ir jāpiedāvā reāli risinājumi, ar sadarbību, ar dažādām kolēģu iespējām, vajadzības gadījumā arī ar farmakoterapijas iespēju palīdzību. Latvijā mēs ļoti atpaliekam no uzskatiem, ka adipozitāte ir slimība. Labākajā gadījuma mēs to novērtējam kā riska faktoru. 

Kārlis: – Aptaukošanās ir slimība vai izlaidība? Zinu ļoti daudzus cilvēkus, arī ārstus, kas vienā balsī kliedz, ka tā ir izlaidība. Jūs droši vien redzējāt arī, kāda reakcija bija soctīklos, kad tika izsludināta iespēja 200 pacientiem ar aptaukošanos veikt bariatrisko operāciju bez maksas. Tā pat nebija Latvijas nauda, ko šīm operācijām tērēja, tās tika apmaksātas no Eiropas naudas, bet tik un tā. O, palasiet tos komentārus! Šo vēl kaut kā ar ļoti lielām grūtībām norija, taču pasarg die’s, ja jūs ierunāsieties, ka tērēsiet šādām operācijām kaut ko no Latvijas medicīnas budžeta. Ar to es gribu teikt, ka attieksme pret adipozitāti Latvijas sabiedrībā joprojām ir diezgan atšķirīga. Bet neaizmirsīsim, ka arī par depresiju vēl nesen cilvēki teica: «Kāda depresija?! Vajag iet fiziski pastrādāt – nebūs nekādas depresijas!» Tagad sabiedrība tomēr ir sapratusi, ka depresija ir neirobioloģija, smadzeņu procesu traucējumi. Un arī šie sāta, izsalkuma hormoni darbojas galvas smadzenēs un notiek kaut kāds neirobioloģisks defekts. Varbūt pašā sākumā, kad ir tikai virssvars, tad kādai daļai tas ir slinkums, jo ir ērtāk pateikt: «Ai, man negribas iespringt…» Un daļai tas ir viņu aptaukošanās sākums. Bet tajos gadījumos, kad mēs sastopamies jau ar adipozitāti, tā tomēr ir slimība.

Kristīne: – Eiropas Aptaukošanās slimību asociācija (EASO) uzsver, ka aptaukošanās ir hroniska, progresējoša un ārstējama slimība, ko izraisa ne tikai neveselīgi dzīvesveida paradumi, bet arī ģenētiskie faktori un vides ietekme. Zinātniski pierādīts, ka līdz pat 60–70 procentiem aptaukošanās risku nosaka gēni, savukārt 30–40 procentus – dzīvesveids. Ir cilvēki, kas diemžēl vairāk mantojuši tos gēnus, kas tendēti uz aptaukošanos. Savukārt sievietēm, īpaši pēc grūtniecībām un pēc 40 gadiem, hormonālu izmaiņu rezultātā tauki pārkārtojas no gurniem uz vēdera. Man ir ārkārtīgi daudz pacientu, kas tiešām ļoti seko līdzi, ko ēd, iet uz sporta zāli, bet virssvars nekustas ne no vietas, jo ķermenis mums ir iekārtots tā, ka, tikko mēs sākam mazināt svaru, tas ieslēdz ļoti daudzus mehānismus, lai mūs atgrieztu pēdējā lielākā svarā. Viens no pamatmehānismiem – ķermenis ieslēdz nenormālu taupības režīmu. Tās kalorijas, ko organisms ikdienā izmanto sirdsdarbībai un elpošanai, viņš ārkārtīgi samazina un met ārā vairāk bada hormonu, mazina sāta hormonus. Ķermenis mūs dramatiski aizsargā pret novājēšanu un ļoti vāji no tā, ka mums tas svars ātri atgriežas atpakaļ.

Lielai daļai tā cīņa par normālu svaru ir ļoti grūta. Un tad, lai šo jautājumu risinātu, ir vajadzīgi medikamenti. Tie ir dažādi, principā balstīti uz zarnu – sāta hormonu bāzes. Uzņemot šos medikamentus, smadzeņu līmenī paaugstinās sāta hormoni, mazinās bada hormoni un, vienkāršiem vārdiem runājot, izslēdzas ēšanas troksnis, nepārtrauktā bada sajūta, ka nemitīgi gribas ēst. Zāļu ietekmē kuņģis iztukšojas lēnāk un ilgāk saglabājas sajūta, ka tu esi paēdis. Tu arī vari ieēst daudz mazākām porcijām. Protams, šī ir industrija, kas strauji attīstās. Daudziem cilvēkiem svara samazināšanas medikamenti, protams, palīdz. Bet pats svarīgākais, ko der paturēt prātā... Šīs ir recepšu zāles un tās drīkst pirkt tikai  aptiekā. Un ārstēšana nekad nebūs īss kurss. Cilvēki prasa: «Cik man ilgi tās zāles jālieto? Trīs mēnešus?» Aptaukošanās ir tieši tāda pati hroniska slimība kā paaugstināts asinsspiediens, holesterīns, un tur nepalīdzēs trīs četru mēnešu ilga zāļu lietošana. Tā ir ilgtermiņa ārstēšana. Zāles kopā ar nemedikamentozo terapiju – veselīgs uzturs, regulāras daudzveidīgas fiziskās aktivitātes un, pats galvenais, pietiekams, kvalitatīvs miegs vismaz 7–8 stundas. 
     Ir vēl viens medicīnisks risinājums, ko Kārlis jau pieminēja, – bariatriskā jeb kuņģa samazināšanas ķirurģija. Tikai atšķirība tāda, ka zāles var pamēģināt, bariatriju nevar pamēģināt. 

Kārlis: – Kardiologiem ir ārkārtīgi svarīgi, lai, mazinot svaru, uzlabojam arī cilvēka prognozi sirds veselības ziņā, miokarda infarkta, insulta, sirds mazspējas novēršanas ziņā. Mūsu uzmanība ir dubulta tieši ne pārāk labās vēstures dēļ, jo ir bijušas dažādas svaru samazinošas zāles, no kurām daudzas aizgāja renstelē. Jā, svaru tās mazināja, bet nelabvēlīgie blakusefekti neļāva tās lietot klīniskajā praksē, pat bija veselībai bīstami. 

Ainis: – Jaunie medikamenti ir ar ļoti labu efektivitāti – ir situācijas, kad varam samazināt pacienta svaru par 20–30 procentiem, bet jāatceras – tie ir pietiekami nopietni medikamenti, kas ietekmē cilvēka vielmaiņas sistēmu. Zaudēt svaru ar medikamentiem ir pietiekami vienkārši. Bet vai mēs varam atbildēt uz jautājumu – vai tas ir ļoti veselīgi? Ne vienmēr. Ja mēs šī medikamenta lietošanu pārtraucam, varbūtība, ka liekais svars atgriežas, ir ļoti liela. Jāsaprot, ka, zaudējot svaru, pacients zaudē arī daļu no muskuļu masas. Lai, lietojot medikamentus, saglabātu ķermeņa veselīgo uzbūvi, jābūt gan olbaltumvielām un vitamīniem bagātam uzturam, gan kustībai –ar aerobu un anaerobu slodzi. Būtiski šajā gadījumā ir spēka vingrinājumi. Ja pacients zaudē muskuļu masu, viņš zaudē spēku un enerģiju, pat tad, ja viņš zaudē 30–40 procentus ķermeņa svara. Ārstējot aptaukošanos ar medikamentiem, jābūt prā-tīgiem, jābūt ārsta uzraudzībā.

Vai ir laiks doties pie ārsta? 
Ātrais svara un pašsajūtas tests

PILDĪT TESTU

Vajadzētu. Bet pie kā? 

Ainis: – Bērnu slimnīcā ir Adipozitātes kabinets, kur pieņem endokrinologs un izvērtē, vai bērnam ir virssvars vai aptaukošanās. Tiek sniegtas rekomendācijas un padomi ikdienas paradumu maiņai. Pēc motivācijas izvērtēšanas bērni var tikt nosūtīti uz Svara korekcijas programmu.  

Kristīne: – Arī Stradiņa slimnīcā darbu jau ir uzsācis Aptaukošanās slimību kabinets, taču telpu trūkuma dēļ mums nav viena konkrēta kabineta – tās ir multidisciplināras speciālistu konsultācijas. Var pierakstīties uz konsultāciju pie endokrinologa, kuras galvenais sarunu temats būs aptaukošanās. Mēs katru pacientu izvērtējam individuāli, vai ir aptaukošanās jau kā slimība, kādi ir cēloņi, vai vispirms jāsāk ar nefarmakoloģisku terapiju – ar dzīvesveida korekciju –, vai nepieciešamas zāles. Pēc tam pieejamas individuālas konsultācijas pie uztura speciālistiem. Atkarībā no pacienta vecuma, blakusslimībām mūsu slimnīcas uztura speciālisti ir izstrādājuši rekomendācijas. Tieši tāpat lielākā daļa mūsu slimnīcas fizioterapeitu ir izstrādājuši individuālas rekomendācijas pacientiem, kā vingrot, kā uzlabot muskuļu kvalitāti, insulīna rezistences treniņus. Endokrinologs izvērtēs, vai nepieciešama miega apnojas diagnostika, veloergometrija, kardiologa konsultācija, aknu speciālista konsultācija… Jā, tā ir iespēja, ko mēs varam piedāvāt. Uz konsultāciju par aptaukošanos pierakstās, zvanot uz Stradiņa slimnīcas Ambulatoro daļu vai caur e-pierakstu. 

Kārlis: – Principā par aptaukošanos var runāt ar jebkuru ārstu. Te būs svarīgs kontakts ar pašu ārstu. Vienam droši vien tas būs ģimenes ārsts, citam kardiologs, vēl citam – endokrinologs. 

Kristīne: – Ja cilvēks ir motivēts, mūsdienās viņš var arī pats atrast ļoti daudz informācijas. Galu galā bibliotēkā var paņemt grāmatas… Jautājums ir drīzāk par to iekšējo vēlmi, par savām personīgajām vērtībām. 

Kārlis: – Problēma ir tie, kas nejautā, kas neinteresējas. Respektīvi, ir sabiedrības daļa, par kuru mēs ar savu runāšanu tagad netrāpām. Netrāpām ne jau tāpēc, ka varbūt esam tik neieinteresēti, bet gan tāpēc, ka tur pretī nav cilvēka, kas uzklausītu, kam tas interesētu.

Kristīne: – Visu dzīvē ar karoti mutē neieliesi. Tev pašai vai pašam ir jāsper tas solis uz priekšu. Un tad tiem, kas ir atvērti maiņu procesam, atvērti zināšanām, ir iespējams tās iegūt un arī saņemt palīdzību.

Atklājiet  patiesību par savu svaru

UZZINĀT VAIRĀK