Pirmais likums. Vispirms pasaki, tikai tad ej!
Lai bērns to tiešām sāktu uztvert kā likumu, tas jāievēro arī vecākiem. Vecākiem vienmēr jāzina, kur ir bērns, un bērnam – kur viņa vecāki! Bērnam ir jāzina no galvas mammas un tēta mobilā telefona numurs, pilns vārds, uzvārds un dzīvesvietas adrese. Un tad, ja bērnam ir mobilais telefons, arī vecākiem jāzina no galvas viņa numurs. Turklāt mūsdienās pieejamas lietotnes, kas ar GPS palīdzību ļauj izsekot, kur pārvietojas bērns.
Otrais likums. Uzticēšanās nav sūdzēšanās
Atceries slaveno filmu Emīla nedarbi? Viņam bieži bija labi nodomi, kas gandrīz vienmēr no vecāku skatpunkta izskatījās pēc nedarbiem. Tādas reizes atspoguļotas grāmatās, filmās un katru dienu notiek arī dzīvē: gribot vai negribot bērni savāra ziepes un, mēģinot tās no vecākiem noslēpt, sataisa vēl lielākas! Un dažkārt pat izdomā doties prom no mājām, jo baidās, ko teiks vecāki. Tāpēc ļoti svarīgi ir nepazaudēt bērna uzticību!
Nekad nevajag viņu atraidīt, atteikt palīdzību un bargi sodīt, ja kaut kas samisējies, piemēram, izlijis, saplīsis vai arī viņš izdarījis kaut ko aizliegtu.
Māci un ar piemēru rādi, ka vienmēr labāk izstāstīt taisnību un pat tad, ja būs nepatikšanas, tu viņu atbalstīsi. Bērns jau kopš mazotnes jāiedrošina: ja viņam ir kādas bažas, aizdomas vai satraukums, noteikti jāizstāsta par to vecākiem. Tā nav sūdzēšanās, bet uzticēšanās.
Trešais likums. Iemāci bērnam teikt NĒ
Vecākiem patīk paklausīgi bērni, kas neiebilst, jo tā ir vieglāk un ērtāk. Bet bērna attīstībai tas ir graujoši un pat bīstami, jo tad, ja bērns nekad nedrīkst teikt nē, viņš neiemācās iebilst arī tad, ja kāds cilvēks – vienalga, pazīstams vai svešs – liek viņam darīt kaut ko, kas šķiet nedroši vai rada trauksmi. Lai šo prasmi trenētu, vecākiem arī ikdienā vajadzētu cienīt bērna tiesības izteikt savu, no vecākiem atšķirīgu viedokli. Tāpat jāmāca bērnam uzmanīties no svešiem cilvēkiem, jo viņu nodomi mēdz būt dažādi. Jāpārrunā, ko darīt, ja uzrunā svešinieks. Kas ir tā informācija, ko svešam cilvēkam nedrīkst teikt (dzīvesvietas adrese utt.), un tās situācijas, kad šo informāciju tomēr drīkst izpaust. Jāmāca, ka pēc izskata nav iespējams pateikt, vai cilvēka nodomi ir labi vai ļauni. Pastāsti bērnam, kas varētu būt drošie cilvēki, pie kā vērsties, piemēram, veikala pārdevējs, apsargs vai sieviete ar bērnu.
Iemāci, ka tad, ja kāds grib viņu aizvest pret viņa gribu, jācenšas izrauties un skriet tur, kur ir daudz cilvēku, kā arī skaļi saukt palīgā.
Tāpat var kliegt: «Tas nav mans tētis (mamma)!», lai citi zina, ka šis cilvēks bērnam ir svešs un bīstams. Šo situāciju pat var izmēģināt, lai tad, ja – tpu-tpu-tpu! – kaut kas tāds notiek, bērns neapjuktu, bet zinātu, kas darāms.
Ceturtais likums. Neslēpties no pieaugušajiem
Bērnam ir jāzina, ka ārkārtas situācijā – kad viņš ir palicis viens, pazaudējies, nobijies vai apjucis – nav jābēg vai jāslēpjas, bet gan tieši otrādi – jādodas uz vietām, kur pulcējas daudz cilvēku, un jālūdz palīdzība.
Piektais likums. Māci ieklausīties iekšējā signalizācijā
Maziem bērniem ne vienmēr ir skaidrs, kas ir tās situācijas, kurās ir jāvēršas pēc palīdzības. Tāpēc jāmāca bērniem ieklausīties iekšējā signalizācijā – ja bērna sirsniņa sāk straujāk sisties, ir satraukums un izjūta, ka kaut kas nav kārtībā, jāmeklē palīdzība.