SIEVIETES KRŪTIS.

                                                                                                                  Kāpēc  JĀ ?

– Jūs visi pietiekami ilgi strādājat plastiskajā ķirurģijā, atjaunojat zaudētas krūtis vai uzlabojat to izskatu. Tāpēc pieļauju, ka atbilde, kāpēc to darāt, būs – jo krūtīm ir tieša saikne ar sievietes pašnovērtējumu, ar viņas dzīves kvalitāti. Vai tā?  

Ansis Ģīlis: – Precīzi. Piemēram, sievietēm, kurām ar savu mīļoto vīrieti ilgāku laiku nesanāk tikt pie bērniņa, mēs redzam brīnišķīgu tendenci – kad pēc krūšu palielināšanas pieaug pašpārliecība, ļoti strauji arī bērniņa ieņemšanas lieta atrisinās: no sievietes prāta tiek noņemts psiholoģiskais slogs. Pašapziņa ir ļoti būtiska. Un jāpieņem, ka visas sievietes nav vienādas! Ir cilvēki, kam nozīmīga ir matu krāsa vai to garums, un ir sievietes, kurām ir ļoti svarīgi, kā izskatās krūtis – lai ir pareizā forma, pareizais tilpums. Tajā pašā laikā ir sievietes, kurām tas ir sekundārs jautājums un kuras nepieļauj pat domu par jebkāda veida ķirurģiju. Taču pastāv arī otrs, ļoti racionāls iemesls, kāpēc plastiskā ķirurģija jebkurā gadījumā ir nepieciešama: ja krūšu forma ir augumam proporcionāli neatbilstoša vai slimības dēļ krūts noņemta, tas fiziski ietekmē kopējo skeleta veselību. Veidojas nepareiza stāja, deformējas mugurkauls, rezultātā veidojas nervu saknīšu nospiedums, parādās muguras sāpes. Un papildus vēl sadzīviskās neērtības – apģērba izvēle, krūts ārējās protēzes valkāšana…

Kalvis Pastars: – Uz krūtīm var raudzīties kā uz anatomisku struktūrvienību, un tomēr tās ir arī ļoti svarīga sievietes identitātes sastāvdaļa. Sievišķības simbols. Protams, ka sievietes ir dažādas un arī viņu vēlmes un prioritātes atšķiras – ir sievietes, kuras savu identitāti vairāk saista ar personību vai profesionālo darbību, ne tikai ar ķermeni. Taču ķermenis noteikti ir ļoti spēcīgs identitātes komponents. Krūts rekonstrukciju visvairāk novērtē sievietes, kuras kādu laiku ir dzīvojušas bez tās. Viņas līdz sirds dziļumiem saprot, kā ir būt sievietei bez krūts. Visi šie pārdzīvojumi – gan psiholoģiskie, gan fizioloģiskie, gan sociālie... Starp vēža pacientēm ir tik daudz foršu, skaistu, gudru, talantīgu sieviešu, kuras visvisādi cenšas sadzīvot ar zaudētu vienu vai abām krūtīm, taču tik un tā viņas bieži vien jūtas psihoemocionāli sagrautas, samazinās darba spējas, varbūt cieš arī attiecības ģimenē, parādās depresija. Šie stāsti, ko pacientes uztic plastikas ķirurgam, ir skarbi tieši savas realitātes dēļ. Nemaz nerunājot par to, ka, ilgstoši dzīvojot ar vienu krūti, tīri fizioloģiski asimetrijas dēļ ķermenī mainās smaguma centri, par ko Ansis jau sacīja. 

Nonna Tomiševa: – Protams, dzīves gaitā mūsu ķermenis mainās, vienai vairāk, otrai mazāk. Izmaiņas atkarīgas gan no gēniem, gan no hormoniem. Sieviete ir arī mamma, un bieži vien ķermeņa proporcijas mainās uzreiz pēc grūtniecības. Iedomājieties, viņai savs augums līdz šim ir paticis, un tad vienā mirkli, kad piedzimst bērniņš, kuru viņa gaidīja, un viss ir patiesībā jauki, sieviete pēkšņi redz, ka ķermenis vairs nav tāds. Viņa nespēj samierināties ne ar krūts formu, ne ar izmēru, ne tilpumu. Visu skaisto, kas bija, viņa ir zaudējusi! Ja krūtis bija kuplas, ar formu, nu tās ir vienkārši tukšas lupatiņas, un tad viņa sāk domāt: kāpēc man situāciju nepamainīt? Sieviete grib patikt sev un citiem. Viņa grib atgūt krūšu formu, kāda tā bija. Vai arī – pēkšņi nelaime, krūtī atklāj audzēju, seko operācija mastektomija… Kāpēc gan šādai sievietei neveikt krūts rekonstrukciju, lai viņa izskatītos tāda pati, kāda bija pirms krūts vēža ārstēšanas? Kāda mana paciente, kura bija zaudējusi vienu krūti, stāstīja, ka aizgājusi ar mazbērnu uz jūru peldēties, un pēkšņi vilnis uzsit viņai pa krūtīm, ieliekamā protēzīte izkrīt no peldkostīma bļodiņas un aizpeld, un to vēl ierauga mazbērns. «Nē, man pašai nebija stresa,» viņa saka, «bet mazbērns gan pārbijās, nesaprata, kas ar omi notiek.» Ir pacientes, kuras, kad krūts noņemta, vairs nespēj pacelt roku – vienkārši nevar, rēta ir tik ļoti nospriegota. Ir sievietes, kurām pēc krūts noņemšanas attīstās limfodēma (limfostāze) – viņām roka attiecībā pret otru ir trīs reizes resnāka. Vai šīm sievietēm nebūtujāpalīdz?! Pasaulē tagad attīstās limfātiskā ķirurģija.  Proti, kad, veicot onkoloģisku operāciju, tiek izņemti paduses limfmezgli, limfvadus var savienot ar vēnām, lai no rokām limfa attek mazliet efektīvāk… Latvijā pirmo šāda veida operāciju veica Austrumu slimnīcā mans kolēģis plastikas ķirurgs un mikroķirurgs Jānis Zariņš 2021. gada 12. martā. Šobrīd tās vairs netiek veiktas aprīkojuma dēļ. Bet vajadzētu. Citādi sievietei visu laiku jāvalkā kleitas ar garām piedurknēm, viņai vairs negribas nekur iet. Kāpēc sievietes baidās no onkoloģijas mājas? Jo tu izej no tās mājas jau cita, tu vairs nevari darīt to, ko iepriekš darīji. 

Ansis Ģīlis: – Tā ir lieta, pie kuras mēs Stradiņa slimnīcas Krūts veselības centrā cenšamies ļoti piestrādāt un dot pacientēm cerību. Protams, ir smaga slimība un smaga ārstēšana, bet, ja mēs kā komanda esam klāt no sākta gala un vismaz krūšu izskata ziņā visu ieplānojam, paciente vairs tik ļoti nejūtas kā zaudētāja. Daudzos gadījumos viņas pat ir ieguvējas. Jo mēs ne tikai pēc iespējas ātrāk un saudzīgāk rekonstruējam zaudēto krūti, bet pie reizes arī simetrizējam otru krūti. 

Kalvis Pastars: – Stāsti ir baigie. Man bija iespēja lasīt to sieviešu vēstules, kurām pēc krūts vēža ārstēšanas netika veikta valsts apmaksāta zaudētās krūts rekonstrukcija… Sākot ar to, ko Nonna minēja, – sieviete aiziet uz baseinu, uzvelk peldkostīmu, viņai nav krūts, un cita sieviete savam bērnam saka: «Neskaties uz to kropli!» Sievietēm izjūk IevasVeselība 2023 17 ģimene. Reizēm pēc vēstules var saprast, ka tas notiek nevis tāpēc, ka vīrs nespēj vai negrib radušos situāciju pieņemt, bet viņa pati neakceptē krūts trūkumu, veidojas dažādi kompleksi, neapmierinātība ar sevi un apkārtējo vidi. Kādā brīdi tas aiziet tik tālu, ka kopdzīve vairs nav iespējama. Tāpēc esmu pārliecināts, ka krūts rekonstrukcijas programmas atjaunošana Latvijā valstiskā līmenī ir liels sasniegums un ieguvums mums visiem, visai sabiedrībai. Proti, sievietēm, kuras pārcietušas krūts vēzi, ir jādod iespēja turpināt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, nevis slēpjot savas fiziskās nepilnības. Ja sievietes zina, ka pēc krūts vēža ārstēšanas valsts palīdz atgūt zaudēto krūti, manuprāt, bailes no šīs slimības ir ievērojami mazākas, un tas noteikti vismaz psiholoģiski sievietēm rada lielāku drosmi laikus apmeklēt ārstu, veikt krūts vēža skrīningu (valsts apmaksātu krūts mamogrāfiju) un – kas vēl svarīgāk – uzlabot agrīnās diagnostikas rezultātus. 

Ansis Ģīlis: – Šobrīd Stradiņos aptuveni 60 procentos gadījumu krūti izdodas saudzēt, it sevišķi, ja audzējs ir atklāts sākuma stadijās, un tikai 40 procentos gadījumu nepieciešama mastektomija – krūts noņemšanas operācija. 

Kalvis Pastars: – Jā, jāmaina attieksme pret pašu krūts vēzi. Ja agrāk to uzskatīja par grūti ārstējamu vai neārstējamu slimību, tagad laikus atklāts krūts vēzis sākumstadijās tiek veiksmīgi ārstēts un, ja ir pieejama moderna ārstēšana, krūts vēzi vairs neuzskata par fatālu slimību, drīzāk to transformē kā hronisku saslimšanu. Šobrīd Nacionālajā veselības dienestā izveidota darba grupa, kura veido jaunu veselības aprūpes konceptu ar skaistu nosaukumu – Vērtībās balstīta valsts apmaksāta krūts vēža ārstēšana. Saturs top. Pozitīvā lieta: tiek akcentēti trūkumi, kas šobrīd ir veselības aprūpes sistēmā, jo darba grupā piedalās gan mediķi, gan ierēdņi no ministrijas un Nacionālā veselības dienesta, gan pacientu organizācijas, pārstāvēts viss spektrs. 

Vairāk par krūts ATJAUNOŠANU 

– Kāda tagad ir situācija ar valsts apmaksātajām rekonstrukcijām? Vai naudas pietiek visām vēža pacientēm vai tomēr vajag vairāk?  

Ansis Ģīlis: – Es teiktu, ka par to nav lielu bažu. 

Kalvis Pastars: – Mums izdevās panākt veiksmīgus nosacījumus, lai par šādām operācijām būtu tiešām ekonomiski pamatota samaksa. Pieļauju domu, ka ar laiku kopējo summu nāksies palielināt, jo pieaug cenas par implantiem un visu pārējo, bet ļoti svarīgi, ka tā ir valsts programma, tātad samaksa notiek par reāliem gadījumiem, šī nauda, kā saka, ir iezīmēta, lai nepazūd kopējā finanšu plūsmā, to drīkst tērēt tikai rekonstrukcijām, nekam citam. 

– Tātad nav tā, ka kāda sieviete, kura vēlas rekonstruēt krūti, paliks ārpus borta?  

Kalvis Pastars: – Divpadsmit gadus kopš 2008. gada krīzes šajā jomā nekas nebija darīts, līdz ar to mēs aprēķinu balstījām uz to, ka arī sievietes, kuras slimības dēļ zaudējušas krūti pirms vairāk nekā desmit gadiem, noteikti gribēs veikt rekonstrukciju. Mēs iestrādājām mazu rezervi. Proti, tika pieprasīts lielāks naudas apjoms nekā tad, ja ņemtu vērā tikai to pacienšu skaitu, kurām tagad gada laikā veic mastektomiju. 

Ansis Ģīlis: – Kopumā programma darbojas labi. Mēs, abas lielās universitātes slimnīcas – Stradiņi un Austrumu slimnīca –, cenšamies to papildināt. Jaunums: šogad valsts sāka apmaksāt arī audu aizstājējmateriālus (dermālās matricas), kas ir diezgan dārgs pasākums, bet tās ļauj izvairīties no vairāku etapu operācijām. Proti, var uzreiz pēc krūts noņemšanas ievietot implantu, nevis izmantot audu espanderu. Jaunums ir arī tas, ka valsts ar naudu sāk piedalīties pēcoperācijas aprūpē – programmā iekļauti speciāli kompresijas apģērbi. Programma tika apstiprināta 2021. gada nogalē, Stradiņa slimnīcā pirmās krūts rekonstrukcijas operācijas programmas ietvaros vēža pacientēm veica jau 2022. gada 3. janvārī – gada pirmajā darba dienā. Kopš tā brīža mēs aktīvi strādājam, abās lielajās slimnīcās (Stradiņa un Austrumu slimnīcā), piemēram, katrā šogad pirmajos 8 mēnešos šādas operācijas veiktas jau vairāk nekā 100 pacientēm, Daugavpils slimnīcā – 15 operācijas, Liepājā – sešas. 

Kalvis Pastars: – Finansējumu piešķīra valsts slimnīcām. Pozitīvais: mēs panācām, ka krūšu rekonstrukciju tomēr vajadzētu veikt plastikas ķirurgiem, kas ir apmācīti to darīt. Šobrīd tiek strādāts arī pie tā dēvētā krūts vēža ceļa izveidošanas. Nezinu, kā Stradiņos, bet Austrumu slimnīcā bieži vien daudz kur veidojas pudeles kakls: ir kaut kādas lietas, kas ļoti labi strādā, un ir lietas, kas visu procesu bremzē. Tāpēc pamatideja ir izveidot sistēmu, ka pacientei tajā brīdī, kad viņa nokļūst mediķu redzeslokā ar aizdomām par krūts vēzi un uzzina apstiprinošu diagnozi, ir pilnīgi skaidrs, kas tālāk jādara. Ja ir ķirurģija, un viss, tas ir viens algoritma ceļš. Ja ir ķirurģija plus krūts rekonstrukcija – nākamais algoritma ceļš. Vārdu sakot, ir skaidra pasākumu ķēdīte no ārstēšanas sākuma līdz beigām, kas, kur, kad notiks. Lai nav tā, ka veic krūts noņemšanas operāciju un seko apjukums – ko tālāk? Lai sievietei ne mirkli nav sajūtas, ka viņa būtu viena ar savu diagnozi. Uzreiz tiek iedoti attiecīgi bukleti vai lietotnes, vai izstāstīts, kas tālāk jādara. Bet tam ir vajadzīgi gan cilvēku resursi, gan finanses. 

Ansis Ģīlis: – Stradiņu Krūts veselības centrs ir kompaktāks nekā Austrumu slimnīca, kas ir sazarota vairākās ēkās, struktūrvienībās un uzņēmumos. Mums ir izdevies pēdējo gadu laikā izveidot ļoti foršu pacienšu ceļu. Pie mums visām sievietēm, kurām draud krūts noņemšana jeb mastektomija, konsultācijā, kas notiek pirms mastektomijas operācijas plānošanas, krūts ķirurgi izstāsta, ka viņām ir iespēja par valsts naudu rekonstruēt krūti, ja tā slimības dēļ jānoņem. Ja pacienti tas interesē, automātiski šis fakts tiek fiksēts. Mums ir divas pacienšu aprūpes koordinatores, trīs plastikas ķirurgi un četri krūts ķirurgi, un vienmēr ir iespējama (it sevišķi, ja operācija tuvojas strauji, tad divu nedēļu laikā) konsultācija arī pie plastikas ķirurga. Respektīvi, visas pacientes, kurām interesē krūšu rekonstrukcija un kurām viena vai abas krūtis tiks noņemtas, ir konsultējis plastikas ķirurgs, izstāstījis par visām rekonstrukcijas iespējām. Tad arī tiek nolemts, vai zaudētās krūts atjaunošana tiks veikta uzreiz vai pēc kāda laika un ar kuru metodi. Ja ir labi koordinatori, kas var pacientei laikus noorganizēt konsultāciju pie abiem speciālistiem (krūts ķirurga un plastikas ķirurga), tas ļoti palīdz nākotnē, tāpēc mums nav problēmu ar to, ka sieviete nav zinājusi par iespējām rekonstruēt krūti vai kaut kas viņai nav piedāvāts. Pacienšu aprūpes koordinatores, kas ir administratīvas darbinieces, kārto pierakstus, apzvana pacientes, vai viņas ieradīsies, kur jāiet, kad jāiet, kas jāņem līdzi, atbild uz visiem organizatoriskiem jautājumiem, palīdz iestāties slimnīcā, palīdz izrakstīties, sagatavo aprēķinus, izsniedz rekomendācijas. Ir telefona numurs, pa kuru pacientes darba laikā var koordinatores sazvanīt. Tā ir institūcija, kas tiešām strādā! Pacientes arī zina: ja būs kāds jautājums ārstam, zvanīs koordinatorei. «Man krūts satūka, caur drenu izdalījās tik un tik mililitru šķidruma – ko darīt? Parādīties ķirurgam uzreiz vai gaidīt?...» Koordinatore visu noskaidros, IevasVeselība 2023 19 vai pacientei jānāk pie ārsta vai situāciju var atrisināt citādi, piemēram, elektroniski izrakstīt medikamenta recepti. 

– Kāpēc atliek rekonstrukciju?  

Ansis Ģīlis: – Iemesli var būt vairāki. Pirmais: sieviete pati nevēlas uzreiz pēc onkoloģiskās operācijas veikt krūts rekonstrukciju – tā nav spiesta lieta. Otrs rekonstrukcijas operācijas atlikšanas iemesls ir audzēja stadija. Reizēm tiešām svarīgāk par visu ir vispirms ātrāk atbrīvoties no audzēja, glābt dzīvību. Toties, ja uzreiz pēc krūts noņemšanas operācijas veic arī krūts rekonstrukciju, tas rada risku, ka vēža turpmākā ārstēšana – ķīmijterapija vai staru terapija, kas būtu vajadzīga, – var atlikties. Turklāt, kad krūšu operācija ilgst par stundu vai divām vairāk, palielinās risks, ka var būt brūces dzīšanas problēmas. Trešais iemesls ir krūšu forma un izmērs. Ja skaidri redzam, ka no vienkāršās tūlītējās vienmomenta rekonstrukcijas ar implantu nebūs nekādas jēgas, savukārt veikt smagu mikroķirurģisku deviņu stundu ilgu operāciju, kamēr ir vēl akūts onkoloģiskais process, bieži vien ir bezjēdzīgi, tad šo krūšu mikroķirurģisko rekonstrukciju atliekam uz vēlāku etapu. Arī tad, ja pacientei ir neliela izmēra krūtis – ja mēs varam šo mazo apjomu atjaunot ar taukaudu pārstādīšanu, lai krūtis būtu mīkstas, dabiskas, bez svešķermeņa, loģiskāk ir pusgadu nogaidīt un tad to izdarīt, nevis noņemto krūti uzreiz pēc onkoloģiskās operācijas aizstāt ar implantu un tādā veidā iegūt asimetriju, kad viena krūts ir plakanāka, otra daudz pufīgāka. 

Nonna Tomiševa: – Vēl viena problēma… Mūsu valstī pazudis nozīmīgs posms – saruna ar radiniekiem, tuviem cilvēkiem. Kāpēc bieži vien izjūk ģimene? Jo vīrs vai sieva apjukumā nespēj pieņemt notikušo, un, lai šis apjukums nebūtu un abus uzmundrinātu, vajag klīnisko psihologu. Vajag pacientēm un viņu tuviniekiem izstāstīt par slimību, kas viņu dzīvēs mainīsies, kad sievietei veiks mastektomiju, ķīmijterapiju un staru terapiju. To visu it kā var izlasīt, bet, kā pieredze rāda, cilvēki nesaprot, ko tieši tas nozīmē. Piemēram, pēc ķīmijterapijas sāk tirpt rokas. Kāpēc tirpst? Pēc tam sāk pampt roka. Kas tas?! Kāpēc naktīs nevar gulēt, jo pat mati sāp, āda sāp. Ko man darīt?... Vārdu sakot, mēs varam rekonstruēt krūti, bet, kamēr sieviete līdz tam tiek, viņa jau ir nogurusi, iedzīta izmisumā. Varbūt sieviete pa šo laiku jau ir izšķīrusies un viņai ir tik ļoti sagrauta dzīve, ka to krūti vairs pat nevajag. Arī tā notiek. 

Ansis Ģīlis: – Piekrītu, klīniskā psihologa pietrūkst. Mēs, ķirurgi, varam tikai daļēji ieskicēt situāciju…

– Uz rekonstrukcijas operāciju tagad var pieteikties arī tad, ja krūts noņemta pirms daudziem gadiem?  

Kalvis Pastars: – Jā, šāda laika limita nav. Nelielas diskusijas notiek par to, ja pacientei pēc krūts rekonstrukcijas vajag veikt atkārtotu operāciju. Principā programma ir paredzēta pirmreizējai rekonstrukcijai. Bet tagad ir panākta vienošanās, ka valsts apmaksās arī koriģējošās operācijas, ja tādas nepieciešamas.

Nonna Tomiševa: – Piemēram, sievietei pirms pieciem gadiem veica zaudētās krūts rekonstrukciju, un tagad viņa grib uzlabot formu otrai krūtij. 

Kalvis Pastars: – Jā, šogad valsts programmā tiek apmaksāta arī otras krūts simetrizācija. 

Ansis Ģīlis: – Mums jāizvērtē, kas par vainu. Pacientei ar niecīgu asimetriju, visticamāk, mēs atkārtotu operāciju nepiedāvāsim. Savukārt, ja ir objektīva problēma – ievērojama asimetrija vai kāda medicīniska problēma, kas prasa risinājumu (ja krūts deformējusies, ja noticis implanta plīsums pēc iepriekšējās rekonstrukcijas vai pēc staru terapijas izmainīti audi un šis implants jāņem ārā un jāveic rekonstrukcijas operācija ar audu lēveri, vai ir nopietnas rētas un tās jākoriģē…) –, šajos gadījumos viss tiek darīts neatkarīgi no tā, cik gadu kopš pirmās rekonstrukcijas operācijas pagājis. 

Privāto klīniku iesaiste  

– Sacījāt, ka ar valsts apmaksātajām krūšu rekonstrukcijām nodarbojas plastikas ķirurgi. Bet vai un kā šajā sistēmā vajadzētu iekļaut arī privātās klīnikas?  

Ansis Ģīlis: – Sarežģīts jautājums. Lielu daļu krūts operāciju tāpat veic privātajās klīnikās, tikai ne ar valsts atbalstu, pacientes maksā pašas. Ieguvums ir komforta līmenis, atsevišķās pozīcijās arī materiālu izvēle un aprīkojums. 

Kalvis Pastars: – Valsts slimnīcām jārīkojas maksimāli saudzīgi ar valsts naudu, jātaupa, bet ne vienmēr lētākais ir labākais. Un diemžēl iepirkumu politika Latvijā arī veidota tā, ka jāpērk lētākais. Runājot par privātās medicīnas iesaistīšanu valsts veselības aprūpē, galvenā problēma ir politiskā izšķiršanās. Pagaidām valstij ar privātajām klīnikām ir ļoti neinteresanti strādāt, jo tām par veiktajiem veselības aprūpes pakalpojumiem ir jāsamaksā. Atšķirībā no valsts slimnīcām, kurām var atļauties kaut ko arī nesamaksāt. 

– Tātad jūs nemaz neraujaties pēc valsts pasūtījuma veikt krūšu rekonstrukcijas vēža pacientēm?  

Kalvis Pastars: – Mēs labprāt veiktu un veicam krūts rekonstrukcijas. Diemžēl šobrīd valsts nav gatava šo pakalpojumu pirkt no privātiem pakalpojuma sniedzējiem. Un visticamāk galvenais iemesls ir izmaksas. Privātam sektoram jāmaksā ekonomiski pamatota samaksa par veikto pakalpojumu, kamēr valsts slimnīcai var maksāt pēc tarifiem, kas bieži vien ir ekonomiski nepamatoti. Respektīvi tarifs nesedz reālās izmaksas. 

Ansis Ģīlis: – Implanti nav tā lielākā problēma, cik zinu, valsts iepirkumu konkursos ir iekļauti labākie ražotāji, kas pasaulē ir, bet rekonstrukcijas operācija jau nav tikai protēzes. Var būt plāksteris, kurš ir vairāk vai mazāk alerģisks. Var būt diegs, kurš ar mazāk mezgliem sienams, un smukāk rēta sadzīst. Privātā klīnika nepirks šuvju materiālu no Ķīnas vai Indijas… Tas var būt apgaismojums operāciju zālē vai instruments, kas ļauj veikt operāciju nevis pusotrā stundā, bet stundā vai stundā piecpadsmit minūtēs, tādējādi ietaupot narkozes laiku. Tā ir viena lieta. Otra lieta, kas, manuprāt, ir pat nozīmīgāka, ir pacienšu drošība. Kad privātklīnikām varētu rasties iespēja veikt kādus krūts rekonstrukcijas etapus onkoloģiskām pacientēm, izaicinājums būtu salāgot onkoloģiskos riskus. Valsts slimnīcu Krūts veselības centros tomēr ir ārsti, kas ikdienā strādā ar onkoloģijas pacientēm, ir zināmas vadlīnijas, kas kurā brīdī jāizmeklē un kurā brīdī ir droši veikt operāciju. Ja privātās klīnikas gribētu vairāk darīt šajā lauciņā, vajadzētu izstrādāt kritērijus, kā sadarboties ar šiem Krūts centriem un sakārtot izmeklējumu algoritmu. 

Kalvis Pastars: – Es te neredzu problēmu! Pēc būtības kvalitātes standarts ir izstrādājams, un tad ir tikai jautājums, vai privātā klīnika spēj vai nespēj to realizēt. Atliktās rekonstrukcijas noteikti var veikt privātajās klīnikās. Par primārajām rekonstrukcijām gan ir diskutabls jautājums, bet jebkurā gadījumā galvenā problēma, manuprāt, ir nauda. Proti, kas par to maksās? 

– Savukārt man no pacienšu viedokļa liekas liels ieguvums un es gribētu, lai tā turpinās, ka lieliskie plastikas ķirurgi no privātajām klīnikām strādātu arī valsts slimnīcās. 

Ansis Ģīlis: – Uzsvars uz arī. 

CITAS krūšu lietas 

– Krūšu palielināšana, pacelšana, samazināšana – tas gan ir privātās medicīnas lauciņš. Valsts neko neapmaksā? 

Ansis Ģīlis: – Izņemot gadījumus, ja sievietei ir radušās medicīniskas problēmas (piemēram, hroniskas sāpes, mugurkaula deformācija, ādas problēmas), kas saistītas ar ļoti liela tilpuma krūtīm. 

– Deformācijai ir jau jābūt vai lielās krūtis samazina arī profilaktiski, lai deformācija nerastos? 

Ansis Ģīlis: – Ja krūtis ir 4–5 kilogramus smagas, deformācija būs. Nav tik stipru muguru, kas ļoti lielās krūtis var panest! Otrs – jāsaprot laiks, kad plānojam operāciju. Ļoti lielo krūšu samazināšanas operāciju problēma bieži vien ir tā, ka mēs nevaram saglabāt krūtsgala sasaisti ar piena vadiem, līdz ar to liela daļa pacienšu izvēlas vispirms radīt bērniņus un, kad barošana ar krūti beigusies, tad domā par krūšu samazināšanas operāciju. 

Nonna Tomiševa: – Ir arī iedzimta novirze, kad viena krūts attīstās ļoti liela, bet otra vispār neattīstās. Man bija paciente – septiņpadsmitgadīga meitene, vienai krūtij 4. izmērs, otrai nav notikusi attīstība. Līdz ar to konsīlijs pieņēma lēmumu, ka meitenei, negaidot, kad paliks astoņpadsmit gadu, nepieciešams veikt operāciju, citādi viņai ar laiku izveidosies mugurkaula deformācija. 

Ansis Ģīlis: – Šīs ir arī vienīgās krūšu pacientes, kuras operējam līdz pilngadībai. 

– Un par valsts naudu?

Kalvis Pastars: – Tas nav īsti atrunāts, drīzāk atkarīgs no slimnīcas vai klīnikas administrācijas ieinteresētības. 

Ansis Ģīlis: – Stradiņos krūts samazināšanas operācijas veic par slimnīcas budžeta līdzekļiem. Mēs tomēr dzīvojam pietiekami inteliģentā sabiedrībā, lai nekādu principiālu konfliktu šajā sakarā nerastos. Šo gadījumu jau nav tik daudz: ievērojama asimetrija varbūt sastopama vienai jaunai meitenei gada vai pat divu gadu laikā. Lielu krūšu samazināšanas operācijas Stradiņos ir sešas vai astoņas gadā. 

Nonna Tomiševa: – Kādai manai pacientei lielo krūšu īpašniecei samazināšanas operāciju bija ieteikusi dermatoloģe, jo šai sievietei visu laiku zem krūtīm bija izsutumi. Cīnās ar stafiloku un nekādi nevar infekciju pieveikt, attīstās roze! Tāpat lielām krūtīm grūti katru mēnesi veikt paškontroli, lai konstatētu vai nav izveidojušies kādi sablīvējumi. Jo mazākas krūtis, jo var labāk izpalpēt. 

– Ko vēl plastikas ķirurgi mūsdienās piedāvā, lai krūtis būtu skaistas? Kādas ir jūsu iespējas?  

Ansis Ģīlis: – Visa palete. 

Kalvis Pastars: – Droši vien pareizā atbilde ir – gandrīz visa. Bet vispār Latvijā plastiskā ķirurģija ir ļoti augstā līmenī. 

Ansis Ģīlis: – Superlielas revolūcijas krūts ķirurģijā īsti nav, tikai mazas pārmaiņas, tendences. Ir kaut kādas lietas, ko var efektīvāk izdarīt. Mainās implantu paaudzes. Tie kļuvuši izturīgāki: ja kādreiz prasīja, lai implants iztur trīs tonnu spiedienu, tad šobrīd jaunākie modeļi plīst tikai pie 6,2 tonnām. Uzlabojas iekšējās kapsulas sasaiste ar gelu, kas ir implantā, krūts tātad mazāk krokojas. Mainās implantu tekstūra. Atklājās, ka tie implanti, kas bija populāri pirms 15 gadiem, nereti ir audus kairinoši un bieži vien ap tiem sāk krāties audu šķidrums. Līdz ar to no tiem mēs esam atteikušies un šobrīd izvēlamies mazāk teksturētus vai pavisam gludus implantus, vai implantus ar speciālu uzsūcošu pārklājumu. Katrs šis produkts prasa mazliet citādāku operācijas tehniku. Novitātes un plastikas ķirurgu aktualitātes tagad ir papildu piesardzība, kā un ko var izplānot drošāk, kā var saīsināt operācijas laiku, kā var dabūt smukāku, labāk paslēptu rētu, kā pie krūšu pacelšanas dabūt skaistāku areolas formu un kā menedžēt komplikācijas. Bet tās visas ir tehniskas nianses. 

– Vai krūšu mode mainās?  

Ansis Ģīlis: – Palielināšanai izmantoto implantu lielumi kļuvuši vismaz par ceturtdaļu, ja ne par trešdaļu mazāki. Kādreiz minimālais implanta tilpums bija 400 mililitri – pacientēm likās, tad ir jēga veikt plastiku, sievietes ieguva diezgan lielas, apaļas krūtis. Savukārt šobrīd pasaules statistika rāda, ka populārākais tilpums ir 250–280 mililitri. Līdz ar to arī drošība uzlabojas. Mazāka gravitācijas ietekme, audi mazāk stiepjas, operācija ir mazāk sāpīga. 

Nonna Tomiševa: – Un tikai tāpēc, ka implantiem vairs nav lieli tilpumi un uzlabojusies tekstūra. Jaunums ir implanti, kas, saglabājot to pašu tilpumu, ir gandrīz par trešdaļu vieglāki nekā konkurenti. Šī svara nianse ir svarīga sportistēm, sievietēm ar muguras problēmām vai tad, ja nepieciešami lielāka izmēra implanti. 

Kalvis Pastars: – Ir arī sievietes, kuras grib vienu dzīves posmu izskatīties vienā veidā, bet, mainoties vecumam, viņas sevi saskata citādāk. Ir pacientes, kurām veikta krūšu palielināšana, kaut kāds posms nodzīvots ar ļoti kuplām krūtīm, tad mainās prioritātes vai mainās dzīves uztvere, un viņas vēlas šos implantus izņemt ārā. Tas ir plastiskās ķirurģijas burvīgums, ka pacientes vēlmes varam piepildīt. 

Nonna Tomiševa: – Bet ir tomēr limits. Nevar implantus ielikt, pēc kāda laika izņemt un pēc tam atkal ielikt, ņemt ārā, atkal ielikt... Tas nav labi krūts dziedzerim – var sākties krūts deformācija, fibroze. Jādomā par krūts veselību! 

– Vai krūšu korekcija nepalielina risku saslimt ar krūts vēzi? 

Nonna Tomiševa: – Nē. Pirmkārt, sievietes pēc krūšu korekcijas ir apzinīgākas un biežāk veic izmeklējumus, kas ļauj ātrāk atklāt jebkādas saslimšanas krūtīs. Otrkārt, vēža risks no operācijas nemainās. Sievietēm pēc krūts vēža rekonstruktīvajās krūšu operācijās 90 procentos gadījumu izmanto implantus, jo ir pierādīts, ka tie nepalielina vēža atgriešanās risku.