Dr. med. Artjoms Kaļiņins: – Jā, bet atkal – cik daudz jaunu cilvēku iet pie ģimenes ārsta? Maz. Un tas nav tikai ārstu uzdevums dabūt viņus pie sevis. Arī kaut kādām izglītības programmām vai plašākai informācijai par to jābūt.
Dr. med. Andris Skride: – Šo piecpadsmit gadu laikā, kamēr strādāju par kardiologu, iespējas pacientiem palīdzēt ar katru gadu tiešām tikai pieaug. Numur viens ir terapija pret aterosklerozi jeb koronāro sirds slimību, kas ir biežākais nāves izraisītājs Latvijā un Eiropā. Tie ir mums jau zināmie slikto holesterīnu pazeminošie medikamenti – statīni, nākamais solis terapijā ir ezetimibs, un vēl nākamais ir tā dēvētie PCSK9 (proproteīna konvertāzes subtilizīna/ keksīna 9. tipa) inhibitori, kuri tikai pēdējos gados ir ienākuši pasaulē. Tā ir holesterīnu pazeminoša medikamentu grupa, kuru ievada nelielas zemādas injekcijas veidā. Šogad Eiropas Kardiologu biedrība izdeva arī pavisam jaunas vadlīnijas, kādas nekad agrāk nav bijušas – par mentālās veselības un kardiovaskulāro slimību savstarpējo saistību. Pirmo reizi slikta mentālā veselība ir atzīta kā oficiāls riska faktors sirds un asinsvadu slimībām. Vadlīnijās par mentālo veselību ir iekļauts gan jautājums par stresu darbā, gan par stresu ģimenē. Ja stresa līmenis ir liels, ja miegs ir slikts, arī mūsu sirds cieš daudz vairāk un attīstās sirds slimības. 

– Ja par miegu, man pašai rados ir ļoti uzskatāms piemērs: kamēr cilvēks netika galā ar miega apnojas problēmām, arī sirds mazspēja progresēja tā, ka paelpot nevar. Un, cik kardināli uzlabojās situācija, kad nokārtojās miega problēma, cilvēks vienkārši naktī sāka pilnvērtīgi gulēt. 

Dr. med. Andris Skride: – Miega apnoja īstenībā ir tāds neredzams, bet būtisks cēlonis daudzām sirds slimībām, ko laikus nepamana. Slikti guļot, kad orgāniem hroniski trūkst skābekļa, cilvēkam paaugstināsies asinsspiediens un attīstīsies arteriālā hipertensija, it sevišķi tas attiecas uz rezistento arteriālo hipertensiju jeb tādu, kuru grūti turēt grožos ar trim un vairāk medikamentiem. Sakārtojot miega lietu, asinsspiedienu varam normalizēt ar daudz mazāk medikamentiem. Man ir bijuši vairāki pacienti, kuri saka: «Paldies. Es biju nekāds, pa dienu gulēju, asinsspiediens augsts, bet tagad, kad lietoju elpošanas aparātu – pozitīva spiediena terapijas iekārtu –, jūtos daudz, daudz labāk.» 

– Kurš ir īstais brīdis, kad vajadzētu sākt interesēties par savu sirds veselību, ja ar to nav nekādu problēmu? Esmu dzirdējusi, ka ehokardiogrāfijas izmeklējumu patiesībā vajadzētu uztaisīt jebkuram, lai gan tā nenotiek. 

Dr. Alberts Bērziņš: – Noteikti. Eho arī manā skatījumā ir pirmo izmeklējumu sarakstā kopā ar veloergometriju, parasto kardiogrammu un bāzes asins analīzēm. Eho ir sirds ultrasonogrāfija. Mēs varam redzēt, vai visas anatomiskās struktūras ir normālas, kā vārstuļi darbojas. Šis izmeklējums dod ļoti daudz informācijas ne tikai par anatomiju, bet arī par funkciju, par hemodinamiku jeb asins plūsmu caur sirdi. Pietiekami bieži ir redzēts, ka jauniem cilvēkiem, kuriem nav nekādu sūdzību par sirdi, veicot eho, atrod kādu sirdskaiti vai sākotnējas izmaiņas, kas šajā mirkli neko sliktu vēl nedara, bet cilvēks tad vismaz zina, ka viņam vajag rūpīgāk uzraudzīt savu veselību. Piemēram, vakar pie manis uz eho bija atnācis 35 gadus vecs vīrietis, kuram šis izmeklējums uzrādīja īstenībā jau diezgan nopietnas problēmas, bet viņš pēdējo gadu laikā par savu veselību vispār nebija licies ne zinis. Izrunājos ar viņu. Solīja daudz cītīgāk pievērsties šai tēmai. 

Dr. Evija Zālīte: – Jebkuram pacientam kā pirmo izmeklēšanas metodi mēs nozīmējam elektrokardiogrammu, svarīga ir ehokardiogrāfija, un es uzskatu, ka tā jāveic jebkuram. Arī gados jauniem cilvēkiem, kas nodarbojas ar sportu. Noder arī slodzes tests jeb veloergometrija. ​Ja veloergometrijā ir izmaiņas, tad mēs skatāmies tālāk – uz

datortomogrāfiju sirds asinsvadiem, uz invazīvo koronarogrāfiju. Bet, cik daudz sirds izmeklējumu jāveic, tas, protams, atkarīgs no katra pacienta individuālām sūdzībām, klīniskās ainas, iepriekš minēto izmeklējumu un laboratorisko analīžu rezultātiem.
Dr. med. Andris Skride: – Kad vēl nav nekādu problēmu, tas arī ir īstais un pareizais brīdis, kad profilaktiski veikt izmeklējumus. Jo, kad cilvēks nokļūst slimnīcā (piemēram, insulta vai infarkta dēļ), mēs jau cīnāmies ar sekām. Šogad Eurostat publicēja trīs veselības rādītājus par visu Eiropu. Paredzamais dzīves ilgums – te Latvija ierindojas pēdējā vietā. Publicēja datus par novēršamo mirstību, arī te Latvija ieņem pēdējo vietu. Vidēji mums ir divas reizes augstāka novēršamā mirstība nekā citās Eiropas valstīs. Esmu izrēķinājis – gadā tie ir apmēram 9000 nāves gadījumi Latvijā, kas būtu profilaktiski novēršami ar dzīvesveidu vai ar profilaktiski lietotiem medikamentiem. Novēršamo mirstību rēķina cilvēkiem līdz 75 gadu vecumam. Trešais rādītājs, ko publicēja Eurostat, bija veselīgi nodzīvotie dzīves gadi. Arī te Latvija diemžēl ieņem pēdējo vietu Eiropā, vīriešiem tie ir 51,2 gadi, sievietēm – 54,3 gadi, Eiropā vidēji vīriešiem veselīgi nodzīvotie dzīves gadi ir 62,8, sievietēm 63,3. Respektīvi, bez sāpēm un veselības ierobežojumiem Eiropā cilvēki dzīvo desmit gadus ilgāk nekā Latvijā. Un te mēs atgriežamies pie SCORE2 skrīninga, pie audzēju skrīningiem un pie veselīga dzīvesveida, kas ir Vidusjūras diēta un fiziskās aktivitātes, nesmēķēšana.

– Tās ir lietas, kuras mēs lieliski zinām. 

Dr. med. Andris Skride: – Zinām, bet tajā pašā laikā ignorējam. Profilaktiskos nolūkos katram cilvēkam pēc 40 gadu vecuma (nelabvēlīgas iedzimtības gadījumā reizēm jau ātrāk) būtu jāveic sirds  izmeklējumu komplekss. Pat ja nav sūdzību, ir jāiet pie ārsta, jāizmēra asinsspiediens, jānosaka SCORE risks, rekomendējams veikt ehokardiogrāfiju un veloergometriju, kā arī doplerogrāfiju kakla asinsvadiem – miega artērijām. Tas būtu ļoti ieteicams, un pēc tam kardiologs vizītes laikā ieteiks, cik bieži šos izmeklējumus vajadzētu atkārtot.

– Ar kādām problēmām cilvēki pie jums kā pie kardiologiem visbiežāk vēršas? 

Dr. Alberts Bērziņš: – Slimnīcā un poliklīnikā pacienti mazliet atšķiras, bet ambulatorajās pieņemšanās trīs biežākās sūdzības ir elpas trūkums, sāpes krūtīs un dažādi ritma traucējumi. Daudzi jauni cilvēki stāsta par sirds pārsitieniem, par sajūtu, ka sirds kūleņo, bet, viņus izmeklējot, pārsvarā nākas secināt, ka problēma saistīta ar nervu sistēmu. Tāpēc sadarbojos arī ar psihoterapeitiem un daudzus pacientus sūtu pie viņiem. Trauksme, hronisks stress, nogurums – tas viss noved pie sirds pārsitieniem. Ļoti lielai daļai jaunu cilvēku ir arī paaugstināts asinsspiediens. Tā ir baigā sērga mūsdienās. Mēs pacientus izmeklējam, un tad, atkarībā no fakta, cik tas spiediens augsts, kādas ir sūdzības, ģimenes anamnēze un pārējie riska faktori, mēģinām saprast, vai augstajam asinsspiedienam ir primārs vai sekundārs iemesls. Primārs iemesls vairāk būs saistīts ar dzīvesveidu: nekustēšanās, nekvalitatīvs uzturs, aptaukošanās, atkal stress, slikts miegs. Sekundāri iemesli – ir jau kāda specifiska slimība, kas varētu novest pie paaugstināta asinsspiediena. Tāpēc, ja pie manis uz pieņemšanu atnāk jauns cilvēks ap gadiem trīsdesmit ar augstu asinsspiedienu, man viņš jāizmeklē pēc pilnas programmas, lai šos sekundāros iemeslus varētu izslēgt. 
Dr. Evija Zālīte: – Kas pie manis visbiežāk vēršas pēc palīdzības? Es teiktu, ka pacienti ar paaugstinātu asinsspiedienu, kas izraisījis komplikācijas – sirds mazspēju vai aritmiju. Daudzi pret savu augsto asinsspiedienu izturas vieglprātīgi: «Ai, tas nekas! Man nekas nesāp!» Bet jāsa-prot, ka paaugstināta asinsspiediena rezultātā izmainās sirds ģeometrija, tā rezultātā rodas aritmijas, nieru funkcija samazinās, var attīstīties demence. Mēs par to ikdienā nerunājam, bet neārstēts, paaugstināts asinsspiediens samazina kognitīvās spējas, kas patiesībā ir dzīves kvalitātes pamatu pamats. Redze pasliktinās, jo augsts asinsspiediens ietekmē acu asinsvadus.

– Vai, mainot dzīvesveidu, sirds var atgūt savu veselību, ja augstā asinsspiediena ietekmē jau kas bojāts? Vai arī – kas bojāts, tas ir bojāts? 

Dr. Alberts Bērziņš: – Normalizējot dzīvesveidu un mazinot visus riska

faktorus, papildus lietojot medikamentus, sirds muskuļa sieniņas biezums ar laiku var mazināties. Protams, daudz ko nosaka, cik izteiktas ir izmaiņas un vai ir citas blakus slimības, bet – process lielākā vai mazākā mērā ir atgriezenisks. 
Dr. Evija Zālīte: – Ar veselīgu dzīvesveidu būs par maz, bet ar labu medikamentozo terapiju pacientam samazinās simptomi, uzlabojas sirds izsviede un ehokardiogrāfijas parametri. Tā kā adekvāta medikamentozā terapija ir pamats. Tāpēc ir svarīgi darīt to, ko dakteris sirsnīgi iesaka. Pacientam jāveic asinsspiediena paškontrole – jāmēra asinsspiediens un pulss un tie jāpieraksta, lai varētu novērtēt terapijas efektivitāti. Tad es varu koriģēt terapiju daudz labāk, jo redzu nevis tikai to asinsspiediena rādītāju, kas izmērīts manā kabinetā, bet arī – kāds asinsspiediens bijis mājās, no rīta un vakaros. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi. 

– Vai ar to visu vajadzētu tikt galā ģimenes ārstam un pie kardiologa sūtīt tikai īpašās reizēs? 

Dr. Evija Zālīte: – Daudzi ļoti labi ģimenes ārsti paši tiek galā ar pacienta asinsspiediena kontroli. Neskaidrību gadījumā mēs norādām, ka zāļu devu var palielināt, ja asinsspiediena ārstēšanas mērķi netiek sasniegti. Bet man tomēr patīk savus pacientus pašai novērot dinamikā, lai redzu, kā izrakstītie medikamenti darbojas. Man ir svarīgi arī, lai no pacienta puses būtu atklāta, godīga informācija, kā viņš jūtas, lietojot zāles, vai nav kādas blaknes. Regulāra pacienta uzraudzība ļauj precīzāk pielāgot mediamentu devas. Pati jūtos ļoti priecīga, ja redzu, ka esmu spējusi pacientu motivēt un viņam ir dzīvesveida izmaiņas, un viņš spēj man pateikt: «Jā, esmu atmetis smēķēt. Es ēdu veselīgāk.» Mēs gaidām no saviem pacientiem šo līdzestību – atvērtību, iesaistīšanos, uzticēšanos ārstam. 
Dr. med. Artjoms Kaļiņins: – Augusta pēdējā nedēļā tieši pirms Madrides kongresa pie manis bija ieradies pacients ar arteriālo hipertensiju, dislipidēmiju un vēl dažām veselības problēmām, kurš regulāri nāk uz pārbaudēm, un man ļoti patika frāze, ko viņš teica: «Dakter, mēs kopā ar jums jau divpadsmit gadus…» Man nevajag ne naudu, ne ko citu, man vajag šo – atzinību. Sajūtu, ka pacients uzticas man kā ārstam. Tā frāze man joprojām palikusi sirdī – mēs kopā ar jums… Tad ir arī labs ārstēšanas rezultāts. 

Augstais asinsspiediens ir pirmais sirds un asinsvadu bendētājs, bet otrs ir sliktais holesterīns jeb zema blīvuma lipoproteīnu holesterīns (ZBLH). Cik gados to vajadzētu sākt pārbaudīt? 

Dr. Evija Zālīte: – Es teiktu, ka vismaz vienu reizi 20 gados, ja cilvēks ir pilnīgi vesels un ne tēvam, ne mātei nav nekādas sirds un asinsvadu saslimšanas. Citreiz pie manis uz konsultāciju atnāk pacienti, kad kādam no vecākiem konstatēta koronārā sirds slimība vai noticis infarkts, un, nosakot holesterīna līmeni, tas var būt jau paaugstināts. Šādiem pacientiem šobrīd ir pieejams arī ģenētiskais marķieris lipoproteīns A, kas  norāda uz šo kardiovaskulāro risku. To ir ļoti svarīgi noteikt, jo tad mēs zinām, vai šis risks ir paaugstināts. Dr. med. Andris Skride: – Lipoproteīnu A jeb Lp (a) reizi mūžā pavisam noteikti ir jānosaka ikvienam, jo katram piektajam Latvijas iedzīvotājam tas ir palielināts. Šo analīzi veic jebkurā laboratorijā, maksā ap 7 eiro. Lp (a) ir tikai un vienīgi noteikts ģenētiski, to nevar ietekmēt ne ar dzīvesveidu, ne ar zālēm – vismaz šobrīd ne. Bet pēc dažiem gadiem arī šai problēmai medikamenti būs pieejami.

– Un ko darīt tiem, kam lipoproteīns A izrādās paaugstināts? 

Dr. med. Andris Skride: – Turēt roku uz pulsa un vajadzības gadījumā rūpīgāk pievērsties tiem riska faktoriem, kas šobrīd ir kontrolējami. Respektīvi, sliktajam jeb zema blīvuma holesterīnam.

Cilvēkam ar augstu lipoproteīnu A sliktā zema blīvuma holesterīna norma būs zemāka nekā cilvēkam ar normālu lipoproteīna A līmeni. 
Dr. Evija Zālīte: – Jākontrolē holesterīna līmenis un jānovērš sirds slimību riska faktori, jāievēro veselīgs dzīvesveids! 

– Ko jūs atbildētu cilvēkam, kurš saka: «Mana vecāmāte nodzīvoja līdz 90 gadiem un nezināja, ne kas ir statīni, ne kas holesterīns!» 

Dr. Evija Zālīte: – Viņai holesterīns varbūt bija normāls. 

– Tiešām ir cilvēki, kam ir normāls holesterīns 90 gadu vecumā?

Dr. Evija Zālīte: – Protams.
Dr. med. Andris Skride: – Jā, gēniem ir ļoti, ļoti liela nozīme, it sevišķi sirds slimību attīstībā. Bet mēs jau redzam, ka tie ir tikai tādi atsevišķi gadījumi, kad cilvēks, nelietojot zāles, nodzīvo 90 gadus. Priecājos par vecmāmiņu, kurai tas izdevies, šis fakts palielina iespēju tik ilgu mūžu nodzīvot arī mazdēlam vai mazmeitai. Vienīgi jāatceras, ka katram no mums gēni tiek ne tikai no vecmāmiņas, bet arī no vectētiņa, no otras vecmāmiņas un vectētiņa. Ja visi četri vecvecāki nodzīvojuši līdz deviņdesmit vai simts gadiem, tad jau varam domāt, ka pārmantotais genoms ir vērsts pret slimībām, bet joprojām ir jāpārbaudās, jo iespējams, ka tomēr ir kāds iedzimts gēns, kurš ražo holesterīnu vai lipoproteīnu A. 

- Cik ilgi jāgaida rindā, lai pie jums tiktu uz konsultāciju? 

Dr. Alberts Bērziņš: – Reiz  es to vaicāju VCA reģistratūrai – konkrēti pie manis gaidīšanas rindā uz valsts apmaksātu konsultāciju bija 60 cilvēki. Tas nozīmē, ja atveram pacientu pierakstu uz mēnesi, es mēnesī varu konsultēt, pieņemsim, 40 pacientus par valsts naudu, tātad daļa tiek un daļa turpina gaidīt. Ja nākamais grib pierakstīties pie manis, viņš nezina, kad tiks uz konsultāciju – viņš būs gaidīšanas rindā. Ja mēnesī pieņemšu simts pacientus, tad viņi visi tiks mēneša laikā pie manis. Šis ir tikai piemērs, lai saprastu situāciju, kā klīnikās strādā pieraksti… Bet vidēji par valsts naudu varētu konsultēties 4–6 mēnešu laikā. Par maksu ātrāk. Turklāt man rodas sajūta, ka daudzi no maksas konsultācijām atrakstās, un tad, sekojot līdzi situācijai portālā www.epoliklinika.lv, pie kardiologa var diezgan ātri tikt, mēneša laikā stabili. Jauni cilvēki šādā veidā, sēžot regulāri internetā, nedēļas laikā ir tikuši pat uz kvotu vietām. 
Dr. med. Artjoms Kaļiņins: – Kardiologu it kā nav maz, bet viņi visi ir ļoti noslogoti. Skaidrs, ka par pilnu maksu var dabūt konsultāciju, bet uz valsts apmaksātajām konsultācijām gaidīšanas rinda ir nenormāla. 

– Kāpēc rindas veidojas? Kvotu mazāk vai pacientu vairāk, vai vairāk izmeklējas? 

Dr. Evija Zālīte: – Es domāju, ka tas sākās no kovida laika, pēc tam rindas pēc izmeklējumiem un pie kardiologiem kļuva garākas, jo kovida laikā pacientiem nebija iespējas saņemt medicīnisko palīdzību. Otrs iemesls: manuprāt, dzīves realitāte ir tāda, ka pacientiem šīs naudiņas maksas konsultācijām nav, un tad viņi tiešām stāv šajās rindās. Trešais iemesls: sabiedrība, protams, noveco, un to cilvēku īpatsvars, kas ir vecāki, kļūst vairāk. Un sirds un asinsvadu saslimšanas, jūs jau zināt, praktiski ir visbiežākās, pat vairāk nekā onkoloģija. Tāpēc mums arī ir tā lielā piekrišana.
Dr. med. Artjoms Kaļiņins: – Situāciju ietekmē arī apmaksas sistēma, cik daudz ārsts var nopelnīt. Nav izdevīgi ņemt pacientu par valsts naudu tikai tāpēc, ka pēc tam, kad tev būs bijušas 10 šādas konsultācijas dienā, tu par savu darbu vari saņemt, es atvainojos, niecīgu summu. 

– Jūs drīkstat izvēlēties, teiksim, piecas valsts kvotas  konsultācijas un piecas par maksu vai viena kvotas un deviņas par maksu? 

Dr. med. Artjoms Kaļiņins: – Es to drīkstu. Un diezin vai kardiologam prioritāte būs kvotu konsultācijas, kamēr valsts samaksa par tām iestādei vai ārstam būs tāda, kāda ir. 

– Dakter Bērziņ, ko jums kā jaunam ārstam gribētos organizatoriskā ziņā pamainīt, lai loģistika būtu labāka, lai pacientiem būtu labāk un lai jūs savas zināšanas izmantotu labāk?  

Dr. Alberts Bērziņš: – Ir kāda lieta… Kad pie manis atnāk pacients par valsts kvotu, es viņu redzu pirmo reizi, izstāstu, kas jāizdara, un man irvēlme viņu novērot daudz biežāk. Bet – viņš var pazust, viņš var pie manis netikt uz atkārtotu vizīti. Man būtu vēlme, lai tiktu radīta sistēma, ka mēs varam šos pacientus, kas regulāri jāuzrauga, mierīgi pierakstīt pēc noteikta laika. Problēma tāda, ka teorētiski es to drīkstu darīt, bet tad man jāņem papildu konsultācijas. Mums nav tās kopējās sistēmas, ka mēs varētu šos pacientus regulāri uzraudzīt. Ir pacientu grupa, kam tas ļoti nepieciešams. Piemēram, ar sirds mazspēju.

Dr. med. Artjoms Kaļiņins: – Pacientam ar sirds mazspēju pēc infarkta tiek rekomendētas piecas zāles. Medikamenti dārgi. Jā, ir paredzēta kompensācija, bet jebkurā gadījumā jārēķinās, ka vienā mēnesī vismaz simts eiro vajag, lai nopirktu visus nepieciešamos medikamentus. Sākumā pacients ir gatavs ārstēties, lietot visas zāles, bet pēc tam, ja nav kontakta ar kardiologu – jo cilvēks nevar uzreiz dabūt konsultāciju, jāgaida trīs četri mēneši –, viņš pārtrauc lietot medikamentus. Kas notiks? Drīz viņš atkal tiks hospitalizēts slimnīcā. Tāda ir tipiskā aina, un man nav skaidrs mehānisms, kā mēs varam šo situāciju uzlabot. Piemēram, Lietuvā pa visu valsti, ja nekļūdos, ir apmēram desmit sirds mazspējas kabineti, kur jebkurš pacients ar šo diagnozi var saņemt kaut minimālu konsultāciju, kā pareizi lietot urīndzenošo medikamentu vai kas jādara, ja pazeminās asinsspiediens. Atbild labi apmācīta medmāsa. Ja viņa redz, ka pacienta situāciju nevar stabilizēt, uzreiz komunicē ar kardiologu. Domāju, ka šādi kabineti arī mums atslogotu gan kardiologus, gan slimnīcas. 
Dr. Alberts Bērziņš: – Jā, kas ar šiem pacientiem tālāk notiek? Mēs esam viņos ieguldījuši pūles, slimnīca ir ieguldījusi naudu, un pēc tam mums nav īsti atpakaļsaiknes, kas arī man kā jaunam ārstam, kurš gūst pieredzi, būtu ļoti nepieciešama.